Nostaļģiskās kosmosa tāles – „Race for the Galaxy” apskats

Spēlētāju skaits: 2-4
Ilgums: 60 min
Sarežģītība: augsta, iesācējiem nepiemērota

Pirms gandrīz 20 gadiem, kad biju manāmi jaunāks, mani vecāki atveda mājās „Kosmoss 2000” galda spēles kasti. Tas bija primitīvs „Monopola” klons, kurā īpašumus nevarēja apbūvēt un iztrūka citi „pilnās” versijas smalkumi. Taču spēle bija par kosmosu! Nožēlojamu nekustāmo īpašumu vietā, mēs iepirkām veselas planētas, baidījāmies nevis no policijas, bet gan kosmiskajiem pirātiem, un cēlām „Fortūnas” kārtis, lai uzzinātu, kādi likteņa pavērsieni sagaida starpgalaktisko magnātu. Mani vecāki visdrīzākais ienīda šo mokošo spēli, kura nespēja beigties, tieši proporcionāli tam, cik ļoti es to mīlēju tās skaisto ilustrāciju un iluzorās piedzīvojumu sajūtas dēļ.

Taču šodien mēs apskatīsim manāmi jaunāku 2007. gadā izdotu galda spēki: „Race for the Galaxy” (turpmāk RftG). Tā ir viena no visaugstāk novērtētajām stratēģiskajām kāršu spēlēm, un raksta tapšanas laikā, vadoties pēc resursa BoardGameGeek.com globālā topa, tā ir 13. labākā galda spēle pasaulē. Kā arī tā nav ne mazākajā mērā līdzīga stila ziņā „Kosmoss 2000” vai jebkurai „Monopola” žanra spēlei.

„Kas tādā gadījumā izraisīja asociatīvo ceļojumu pagātnē, ja spēles ir tik atšķirīgas?” jautāsiet. Atslēga slēpjas kontrastā starp spēļu tematisko un mehānisko saturu. „Kosmoss 2000” gadījumā, izberzējot nostaļģijas aizmiglotās acis, jākonstatē, ka patiesībā spēle bija diezgan primitīvi garlaicīga, un pārāk ilgi to paspēlēt nebija iespējams. Tikai fantastiskā kosmiskā pasaule, kurā tev var piederēt dažādas noslēpumainas un neizpētītas planētas, lika pie tās atgriezties atkal un atkal.

Paradoksāli, bet RftG, kuru varētu uzskatīt par vienu no formālākajām un sausākajām galda spēlēm, kurā nav ne kripatiņas sižeta vai cita veida flavor tekstu, ir pamanījusies mani primāri aizraut tieši ar to pašu, kā „Kosmoss 2000”. Proti, tikai ar savām naivistisku sci-fi grāmatu vāku cienīgajām kāršu ilustrācijām un nosaukumiem, RtfG pamanās uzburt veselu kosmiskās operas žanra pasauli. Bet par laimi, atšķirībā no „Kosmoss 2000”, pats galvenais, proti, spēles process ir ātrs, dinamisks un sasodīti aizraujošs.

Spēles kaste var izraisīt zināmu vllšanos, bet tās autori taisnojas, ka tā ir tik liela, lai vēlāk pietiktu vietas pielikumiem

Kas tas ir un kam tas ir domāts
RftG izcelsme ir saistīta ar slaveno spēli „Puerto Rico” (šobrīd godpilnās 2. vietas pasaulē īpašnieci). Tai tika izstrādāta kāršu spēles versija „San Juan”, kurā spēlētāji attīstīja savu koloniju, izspēlējot uz galda dažādas īpašumu kārtis, un varēja aktivizēt to speciālās spējas specifisku darbību fāzēs (analoģiski klasiskajam „Puerto Rico”), bet viens no iesaistītajiem dizaineriem Tomas Lēmans (Thomas Lehmann) nolēma attīstīt „San Juan” ideju, attālinoties no oriģinālā „Puerto Rico” un padarot spēli komplicētāku un fokusētāku. Rezultātā pēc pāris gadu testēšanas perioda tapa RftG.

Spēle ir klasiskas eurogame, kurā katrs iekopj savu dārziņu ar minimālu interakciju limitētu gājienu skaitu. Tad spēle noslēdzas, visi saskaita uzvaras punktus, un labākais svin uzvaru. Attiecīgi spēle patiks uz priekšu plānotājiem, kurus neinteresē dramatiski vai komiski pavērsieni spēlē, bet sagādā baudu māksla nospīdēt ar dažādu kāršu sinerģiju izmantošanu, sacenšoties ar citiem tādiem pašiem plānotājiem.

Īsi par to, kā iekarot visumu
Pārlieku neiedziļinoties spēles noteikumos, RftG spēles procesu varētu raksturot šādi. Ikkatram ir divi kāršu komplekti. Viens ir noteikts un nemainīgs, tās ir fāzu kārtis, ar kurām katrs spēlētājs izvēlas, kādas fāzes tiks izspēlētas gājienā. Otrs komplekts ir aktīvā roka, no kuras izspēlēt kārtis uz galda un iegūt jaunas no bibliotēkas.

Spēlētāji vienlaikus slepus izvēlas kādu no fāzes kārtīm, tad tās tiek atklātas un sarindotas to atbilstošajā secībā, kura katra ļauj veikt visiem spēlētājiem fāzei atbilstošās darbības, un tas, kurš izvēlējās kārti iegūst nelielu bonusu. Fāzes ir šādas:

Izliktas darību kārtis un apakšā kaudzītē pasauļu un tehnoloģiju kārtis

1 IZLŪKOŠANA – ļauj celt kārtis no bibliotēkas;
2 ATTĪSTĪŠANA – ļauj izspēlēt no rokas tehnoloģiju kārtis;
3 APMEŠANĀS – ļauj izspēlēt no rokas planētu kārtis;
4 PATĒRĒŠANA – ļauj iemainīt saražotās preces pret vēl kārtīm vai uzvaras punktiem;
5 RAŽOŠANA – ļauj izspēlētajām planētām un tehnoloģijām saražot preces.

Spēle beidzas vai nu kad tiek izsmelta uzvaras punktu kaudzīte, vai arī kāds ir sasniedzis 12 uz galda izspēlētas kārtis. Tradicionāli spēle tiešām ilgst, kā rakstīts uz kastes, ap stundu vai pat mazāk, ja visi ir pieredzējuši un nemēdz pārlieku grimt plānošanā, jo lielākoties visu spēlē notiekošo var darīt vienlaikus.

Tā izskatās 2 spēlētāju mačs, spēlei esot mazliet pāri pusei

RftG izceļas ar trim  lietām. Pirmkārt, eleganci dizainā, gandrīz visur izmantojot tikai kārtis. Maksāts par planētām vai tehnoloģijām, tiek nometot attiecīgo kāršu skaitu. Preces tiek attēlotas ar otrādi apgrieztām kārtīm uz attiecīgās ražotājkārts. Uzvaras punkti ir vienīgās ne-kāršu detaļas spēlē. Otrkārt, RftG izceļas ar pamatīgu uzsvaru uz bagātīgi dažādu kāršu funkciju ikonogrāfiju, kura nav pārlieku intuitīva un sākumā var nobiedēt pat pieredzējušus galda spēļu fanus, nemaz nerunājot par iesācējiem. Spēlē it kā ir tikai divi kāršu tipi: tehnoloģijas un planētas, bet katra no tām var būt stāvgrūdām pārbāzta ar svarīgu informāciju, kur pat ikonu līniju krāsa un aizpildījums, identificē dažādas lietas.

Kosmiskā opera at its best
Trešā lieta ir raksta sākumā pieminētā paradoksālā spēja uzburt bagātīgu un intriģējošu sci-fi pasauli, izmantojot tikai kāršu attēlus un nosaukumus. Iztēlojieties, kamēr kaut kur fonā notiek karš starp totalitāro galaktisko impēriju un tās oponentiem nemierniekiem, zinātnieki meklē un studē senas augstākas citplanētiešu rases artifaktus. Kamēr bagātākie kosmosa tūristi gremdējas izklaidēs uz kazino, pludmales vai diskotēku planētām, citos zvaigžņu sistēmu nostūros civilizācijas vēl ir tikai bērnu autiņos. Fantastiskas tehnoloģijas un neredzētu radījumu juceklis piepilda tālās nākotnes visumu, un vārds kosmopolīts iegūst pavisam jaunu nozīmi.

Gandrīz nekādu tekstu, tikai ikonas

Spēlējot RftG nezūd spēcīga sajūta, ka kaut kur atrodas sarakstīts romāns, kurā balstīti visi spēles elementi, un kurš savelk kopā un izskaidro tādus noslēpumainus pasauļu kāršu nosaukumus un ilustrācijas kā „Star nomad lair” vai „Runaway robots”. Taču tā ir tikai viltīgi radīta ilūzija. Spēles autors Tomass ir noliedzis iepriekš uzrakstīta stāsta eksistenci (tāds tika plānots paralēli spēlei, bet to nerealizēja), bet spēles elementi ir uztaisīti gana uzvedinoši, lai tie, kas vēlas varētu bagātināt spēles mehānisko daļu ar iedomātiem stāstiem par apgūtajām visuma planētām un to iemītniekiem.

Vērtējums
Spēles baudījums, protams, atšķiras no spēlētāja žanru gaumes. Tāpēc tā mana puse, kurai patīk interakcija, sadarbība un komandas spēles ar notikumiem, pavērsieniem un citiem spēcīgas emocijas ģenerējošiem momentiem, nav pārāk lielā sajūsmā par RftG (protams, spēlē ir interakcija. Sekojot līdzi un izvēloties fāzes, tu ietekmē gan sevi, gan citus. Piedevām spēles pielikumos parādās iespēja reāli iekarot oponentu planētas.). Saglabājas tā sajūta, ka šī ir solitaire spēle četriem cilvēkiem pie viena galda.

Turpretī vecais MTG spēlētājs manī, kurš izbauda mirkļus, kad ir pilna roka ar dažādi ilustrētām kārtīm ar visvisādām speciālajām spējām, un tu nezini, kuru no tām izspēlēt, ir stāvā sajūsmā par RftG. Piedevām atšķirībā no MTG, RftG tiek uzskatīta par vienu no vislabāk nobalansētākajām kāršu spēlēm. Teorētiski visas kārtis ir vienlīdz labas un to vērtība svārstās tikai atkarībā no situācijas. Kas padara izvēles mokas īpaši tīkamas, jo, lai kaut ko izspēlētu, allaž no kaut kā būs jāatsakās, un nereti vienu spēles plānu, tās gaitā var nomainīt pavisam cits.

Tāpat nenoliedzami patīkama ir sajūta, kad pamazām tavā priekšā krājas īpašumi, kuriem ir dažādas speciālās īpašības, kas ļauj uzbūvēt interesantas kombinācijas un eksperimentēt ar jaunām idejām, kā spēlēt šo spēli. Randoma faktors (es necentīšos latvisko vārdu random)  spēlē dažreiz parādās, proti, kādam var veiksmīgi sakrist visi puzles gabaliņi, lai uzbūvētu īpaši sinerģisku impēriju, kamēr citam, var iztrūkt pats galvenais un tā arī neizdoties to atrast. Bet kopumā tas nav simptomātiski, un es uzskatu RftG tāpat kā „Dominion” vai „7 Wonders” par spēli ar veselīgu randoma devu. Kas nozīmē, ka arī iesācējiem ir iespēja uzvarēt veterānus, taču ilgtermiņā pieredzējušākais spēlētājs pārsvarā svinēs uzvaru.

Izspēlētās kārtis var turēt un kārtot, kā vien pašam gribas. Novietojumam nav nozīmes.

Noslēgumā es teiktu tā RftG nav spēle kuram katram un tai vajag mazliet piešauties, taču patiesībā mehāniski tā nav nemaz tik sarežģīta un ir patīkami dinamiska ar minimālu downtime. Piedevām RftG piemīt lieliskā īpašība, ka vienā vakarā pieredzējusi grupiņa var mierīgi izspēlēt 3-5 mačus, un katra spēle izvērtīsies gana unikāla, lai gribētos vēl. Tāpēc garantēju, ka žanra un tēmas cienītāji būs stāvā sajūsmā, bet pārējiem labāk izvērtēt kritiski, vai šī ir spēle priekš viņiem.

2 thoughts on “Nostaļģiskās kosmosa tāles – „Race for the Galaxy” apskats

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s